Septiņi ciemi vienā sētā. Blomē uzplaukusi sajūtu māja.
Katram cilvēkam ir kāds sapnis. Ilzei Kalniņai-Daugai tā bija gruntīga akmens māja kaut kur Latvijā. 2019. gada rudenī, ieraugot “Facebook” ierakstu par Blomes seno “Donu” pārdošanu, viņai ar vīru bijis skaidrs – tieši par šo māju viņi vienmēr sapņojuši. Pēc mazāk nekā aptuveni sešu mēnešu darba tiek vērtas daudzu izpalīdzīgu un strādīgu cilvēku kopīgi izlolotās sajūtu mājas durvis, ļaujot arī citiem baudīt dzīvi, svinēt svētkus, kā arī nakšņot unikālos numuriņos, zinot – tas ir vienīgais tāds pasaulē. Tāpat, neizejot pa “Donu” durvīm, var paciemoties Biksējā, Drandos, Jāņmuižā, Purēniešos…
Domājot par neiedzīvošanos rutīnā, Ilze ar vīru iegādājās īpašumu Blomē. “Mēs kādu vakaru sēdējām un runājām par sapņiem. Mums abiem šīs ir otrās laulības, tāpēc jo īpaši domājām, kā dzīvi nodzīvot skaisti. Runājām, ka it kā mums jau viss ir. Man ir māja Iecavā, bet vīram – Sabilē, vēl arī bioloģiskā saimniecība Ķekavā. Mums ir pieauguši bērni, labi un pelnoši biznesi, paši arī esam laimīgi. Bet, ja nu par sapņiem, es teicu, ka gribētu kādreiz dzīvot tādā kārtīgā, gruntīgā akmens ēkā. Vīrs savukārt teica, ka tādas mājas esot Vidzemē.” Tālāko soļu plāns šajā sarunā netika kalts, tāpēc tas palicis atmiņā kā vienkāršs un ikdienišķs aizvadītā gada maija domu lidojums.
Ilze ikdienā strādā arī kā izglītības eksperts, kas akreditē skolas Latvijā. “Vakarā pēc kārtējā izbraukuma atbraucu mājās, šķirstīju “Facebook” un pie viena no ierakstiem iesaucos: “O, manu māju tirgo!” Pasaucu vīru, un viņš uzreiz atpazina, ka tās ir labi zināmās “Donas”, kur pirms diviem gadiem bijām ballītē.” Lēmums par pirkšanu pieņemts ļoti spontāni – 17. oktobrī, teju jau nakts melnumā pēc garas darba dienas.
“Nekas šeit nav nonācis nejauši,” stāsta Ilze, piebilstot, ka teju pusgads pavadīts, braukājot pa dažādiem “outlet” veikaliem un dzīvokļiem, meklējot piemērotākos interjera elementus. “Ikkatru lietu iegādājoties, mēs jau zinājām, kur tā būs un kāpēc.”
Mājas interjerā veiksmīgi samiksēts rokoko un “Art deco” stils. “Sapratām, ka ēka ir ļoti “smaga”. 1875. gadā tā ir bijusi klēts, vēlāk maizes ceptuve, pēc tam arī māla darbnīca. Noteikti gribējām saglabāt cieņu pret veco, taču sākām domāt, kā telpu izskatu padarīt vieglāku. Gribējām kaut ko mūsdienīgu, kas būtu saskaņā arī ar veco.”
Pilns raksts atrodams www.delfi.lv