Vai atceraties, ko savā skolas laikā sacerējumā «Par ko es vēlos kļūt?» rakstījāt?

Pieredze jau veidojas no situācijas, kurā esi. Mana mamma bija veikala vadītāja, un laikam tāpēc jau kopš mazām dienām es gribēju pārdot, piemēram, preces. Tagad kā psiholoģe varu teikt, ka faktiski visu mūžu jau arī nodarbojos ar pārdošanu. Mans tētis bija vadītājs, priekšnieks. Arī tas man patika. Ģimenē ir trīs par mani vecāki brāļi, un meitenei tādā kompānijā augt nemaz nebija vienkārši. Visi šie apstākļi kopumā ir veidojuši mani kā personību. Man vienmēr blakus bijuši labi kolēģi, esmu strādājusi to darbu, ko esmu vēlējusies, un darīju to ar prieku. Varu teikt – to, ko esmu gribējusi, esmu sasniegusi. Tas gan ir noticis vienlaikus gan pakāpeniski, gan loģiski. Jau skolas laikā vienmēr visu vadīju un organizēju. Es nebiju tāds bērns, kas sēž malā, bet biju notikumu epicentrā un to epicentru pati arī radīju. Tagad jāteic, ka tāda ir visa mana dzīve.

Vai Tālmācības vidusskolas dibināšanu var nosaukt par lielāko projektu?

Līdz 30 gadu vecumam ļoti aktīvi mācījos, ieguvu doktores grādu, arī bērni man piedzima agri. Pašizaugsme un ģimenes veidošana – tās toreiz bija galvenās tēmas. Tad nāca piedāvājumi, kurus izmantoju. Biju Rīgas Pedagoģijas, izglītības un vadības augstskolas Bauskas filiāles vadītāja, vadīju koledžu, pēc tam vadīju jauniešu projektu “Esi līderis”, kurā iesaistītās trīs tūkstoši bērnu. Ja tā paskatās – visi tie ir vērienīgi projekti. Tālmācības vidusskolas ideja bija valstī nobriedusi. Kā lektore braucu uz Īriju un Lielbritāniju un tur saskāros ar aktuālo jautājumu par izglītību. Toreiz izglītības ministre bija mana pasniedzēja Tatjana Koķe, kura mani atcerējās kā aktīvu studenti, un, kad koledžas audzēkņi sāka interesēties par iespējām iegūt vidējo izglītību, viņa man piedāvāja radīt iespēju. Vienlaikus sakrita vairāki apstākļi – laiks un vieta, kā arī bija pieprasījums. Toreizējā ministre teica – ja izdosies, tad viņa teiks, ka mani ir atbalstījusi, ja neizdosies, tad …. Bet nevarēja neizdoties! Tā bija uzdrīkstēšanās no Izglītības ministrijas puses – iedot nišu privātam biznesam. Tagad pedagogu atalgojumam ir valsts finansējums, bet toreiz tas bija jādara par saviem līdzekļiem. Pēc tam jau tas izveidojās kā uzņēmums, kas tika vērsts uz peļņu. Vēl jāpiemin, ka mana meita tieši tolaik bija 11. klases skolniece. Viņa neiederējās standarta skolā, jo gribēja strādāt un kļūt patstāvīga, un tālmācība viņai bija iespēja mācības apvienot ar darbu, veidot pašai savu dzīvi. No jaunās paaudzes varam mācīties un bagātināties. Viņi ir mērķtiecīgi. To, ko sasniedzu 35–40 gadu vecumā, viņi dabū gatavu jau 25–30 gados. Pirmie 137 gribētāji, kuri iestājās Tālmācības vidusskolā, bija pieauguši cilvēki, pārsvarā latvieši no ārzemēm, bet bija arī vietējie, Latvijas iedzīvotāji, kuriem vajadzēja izlīdzināt vienu izglītības gadu, jo tas bija tāds laiks, kad varēja mācīties profesiju, bet nebija iespējas apgūt vidusskolas kursu. Pirmajā posmā bija gados vecāki vidusskolēni, tagad jau šī ir parasta vidusskola. Ir atvērta arī pamatizglītības apmācība.

Taču bizness nebija viegls, jo modelis tāds neparasts – starp ierēdņiem un skolniekiem?

Bija jau vēl blaknes – 2014. gadā mani ievēlēja par Latvijas Izglītības vadītāju arodbiedrības prezidenti. Manā dzīvē tas bija lēciens – no privātskolas vadītājas tiku valsts skolu sistēmas un dažādu struktūru vadības gaiteņos. Laiks bija sarežģīts un grūts, jo tika ieviestas dažādas reformas. Taču es vienmēr esmu meklējusi nevis vieglāko ceļu, bet gan to, kas nes pievienoto vērtību sabiedrībai. Ja dari daudzus labus darbus sabiedrībai, tad arī pats bagātinies. Un visur jau nav jābūt klāt. Es uzticos savai direktorei un vietniekiem. Visas idejas dzīvo, rit un attīstās. Var teikt, ka ritenis veļas, nesot labumu skolniekiem, darbiniekiem un kolēģiem. Man mamma mācīja, ka jāprot dot, nevis jālūdz. Viņa skandināja: «Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā,/ Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.» Tas palicis kā moto manai dzīvei. Reiz man skarbs, bet gudrs darba devējs uz jautājumu «Kas man par to būs?» atbildēja – «Priecājies, ka par to tev nekas nebūs!». Jo var būt ne jau tikai tas labais, bet viss kas cits, slikts, var būt slimība vai nabadzība. Man patīk radīt, man patīk dot. Nenoliedzami brīžiem esmu nogurusi, bet grūtums aizmirstas un paliek pozitīvais. Un tāpēc atkal top jauns projekts, kas radīs prieku ne tikai sev, bet arī citiem.

Vai šogad Covid-19 apmācības sistēmā ieviesa korekcijas?

Mēs turpinājām savu ierasto darbu. Bet, runājot par Covid-19 pandēmiju, jāteic, ka es jaunos apstākļus efektīgi izmantoju savā labā. Mums nebija mērķis darboties ar viesu namu, bet, kad šā gada martā viss apkārt apstājās, tad mēs – mana ģimene – koncentrējoties uz viesu namu, ķērāmies pie darba. Viesu namā ir vairāk nekā 500 kvadrātmetru platība, tur var ievērot ne tikai divu metru, bet pat lielāku distanci. Covid-19 pandēmija iedeva iespēju straujākā tempā doties uz priekšu, jo bija vairāk laika īstenot ar viesu namu saistītās idejas. Bija, ko darīt, gan radiem, gan draugiem, gan kolēģiem.

Tagad jau ir tapusi sajūtu māja Donas. Cik ilgi ideja lolota?

Tāpat kā Tālmācības vidusskola un profesionālās izglītības centrs veidojās, jo bija pieprasījums, arī viesu nams veidojās, ņemot vērā pieprasījumu. Likās, ka viss jau ir sakārtots, bet pašapmierinātība nav laba lieta, jo iegrimsti lepnībā. Dzīvē nav nulles punkta. Ja neko nedari, esi bezdarbībā, un, ja nav kustības, tad tas ir solis atpakaļ. Ir jābūt virzībai un, vēlams, pozitīvai. Mēs ar vīru domājām, ko mēs kā divu cilvēku savienība varam izveidot. Nejaušība vai likumsakarība, bet pirms trim gadiem kādai jaukai kundzei svinējām jubileju Donās. Man atmiņā bija palikusi skaistā ēka ar akmens pamatiem. Toreiz Jeberlejas estrādē, kas atrodas turpat blakus, paņēmām par piemiņu divas zīles. Pēc diviem gadiem radās izdevība īpašumu nopirkt. No sākuma man nemaz nebija konkrēti formulētu ideju, ko tur darīt. Pēc dokumentiem tur 1875. gadā bija klēts, padomju režīma laikā maizes ceptuve, un zinātāji teica, ka tur bijusi arī mālu darbnīca. Iepriekšējā saimniece tur organizēja pirts skolu un maizes cepšanas meistarklases. Kad viss tika izvākts, palika plikas sienas, un tad arī nāca vīzija – kādas krāsas vajadzīgas, kāds dizains jāveido, un faktiski 1. martā uzsākām Donu atjaunošanu. Maijā, kad sapratām, ka ar darbiem grūti tikt galā, savas dzimšanas dienas ielūgumā rakstīju, lai draugi un radi ņem līdzi remonta instrumentus un lupatas, un uzzīmēju karti, kurp doties. Protams, visi teica – «Jūs esat traki!», bet ķērās pie darba. Divās dienās izdarījām milzu darbu. Paldies jāsaka arī vietējiem Smiltenes novada iedzīvotājiem, jo daudzi nāca nesavtīgi palīgā – ar padomu, ar darbu, ar līdzi jušanu. Kaimiņu būšana! Arī apkārtējie iedzīvotāji grib redzēt šo vietu sakoptu. Faktiski pusgada laikā ir tapis sajūtu nams jeb viesu nams. Bijām izvirzījuši mērķi – septembrī svinēt šajā namā pirmās kāzas, un mobilizējāmies darbam.

Sajūtu nams. Ko tas nozīmē?

Šo formulējumu izdomāja meistari, kuri tur strādāja. Ienākot namā, viņi to izstaigāja un, uzklausot stāstus, tā arī teica – tās ir sajūtas – miers, līdzsvars, harmonija. Donas ir projekts, kas tapis darba gaitā, iesaistoties dažādiem cilvēkiem. Lai arī esmu mācījusies Konstantīna Bogomolova stila skolā, ļoti ieklausījos kolēģu viedokļos un pēc sajūtām izvēlējāmies dizaina priekšmetus, kā arī krāsas. Donas nav lauku māja ar māliem un liniem. Akmens, kas ir pamatos, ir skaists, bet smags. Bet interjers to padara vieglāku. Uz logo gan ir rakstīts viesu nams Donas, bet man tas ir arī sajūtu nams Donnas. Tā ir vārdu spēle, jo «donas» – maize, bet «donnas» – sievietes, kas bauda atpūtu un dzīvi. Es šo izklaidi redzu kā intelektuālas sarunas un izglītojošus pasākumus. Mājā ir liela zāle, mazliet rokoko stilā, blakus ir pirts un atpūtas telpa. Virtuvē ir unikāla maizes krāsns. Ir vēl arī atpūtas telpas, salons ar kamīnu, kā arī, protams, ir septiņas istabiņas. No otrā stāva paveras miljonu vērts skats, jo māja ir stāvā kalnā. Un es redzu, kā dāmas ierodas uz semināriem, spriež par modi, attiecībām. Tā ir vienota ēka, kopīgiem mērķiem – kādas organizācijas pasākumam, kāzām, kristībām vai jubilejas svinībām.

Jūsos vairāk ir jūtams radošais un romantiskais gars vai racionālais un pragmatiskais stils?

Tik daudz var izdarīt, tikai racionāli «kapājot» un daudz strādājot. Man tas vienmēr ir sagādājis prieku. Man dzīvē ir veicies satikt daudz brīnišķīgu cilvēku, no kuriem mācīties. Viens no maniem dzīves skolotājiem ir Konstantīns Bogomolovs. Pateicoties viņam, es uzdrošinājos būt par dizaineri savā mājā. Protams, izglītotie dizaineri saķers galvu! Es ieklausos arī meistaru, kuri mājā strādāja, viedoklī. Ja viņiem patīk, tad tas ir galvenais. Ja negribas braukt no šīs mājas prom, tad ir izdarīts pareizi. Kā manī vairāk? Var teikt, ka esmu dzīvē norūdīta romantiķe, bet… vispār jau esmu pragmatiska «kapātāja».

Viens nav cīnītājs!

Esmu, īstenojot idejas un projektus, satikusi daudz cilvēku, kas tapuši par draugiem. Par mani saka, ka esmu aizrautīga un protu aizraut citus. Es ļauju izpausties, darīt, un tā vienmēr rodas labāks rezultāts. Idejas nāk ātrāk nekā spēju tās realizēt, tāpēc ir jāuztic kādam tās novest līdz galam.

Kur smeļaties enerģiju?

Dievs devis man piedzimt kā holēriķei, un holēriķi var izdarīt ļoti daudz. Mans temperaments man palīdz, un dzīvē bijis vairāk mīlestības nekā vilšanās. Tālmācības vidusskolas sauklis ir «Mācies ar prieku». Uzskatu, ka pastāv mijiedarbība – ja gribi redzēt problēmas, tad tās arī būs, ja pats esi priecīgs, tad pievelc labus un priecīgus cilvēkus. Man ir lepnums par saviem bērniem, man ir brīnišķīgs vīrs, kas iedrošina, un manas idejas tiek celtas, nevis gremdētas. Mani darbinieki man tic, un par to es viņiem saku «paldies». Tas viss kopumā ir enerģijas avots.

Varbūt vēl kāds kūlenis nākotnē padomā?

Protams! Šo laiku, ko radīja Covid-19 pandēmija, nevar vērtēt viennozīmīgi. Vai esmu pareizi darījusi, investējot savus brīvos finanšu līdzekļus lielā projektā? To rādīs laiks. Par ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbību izglītības un uzņēmējdarbības jomā un Iecavas novada vārda popularizēšanu Latvijas mērogā man pērn tika piešķirts Iecavas Gada cilvēka tituls. Tas uzliek pienākumu ar kaut ko labu un nozīmīgu pārsteigt arī turpmāk. Tātad – turpinājums sekos!